Šis stāsts atstāja nospiedumu. Es esmu cilvēks, kurš mēdz meklēt iemeslus, nevis ticēt mistikai, taču tas, ar ko es saskāros, bija ārpus mana sapratnes loka
Viņu sauca Laima, viņai bija piecdesmit deviņi gadi, man – četrdesmit pieci. Es, brīvs vīrietis, meklēju iepazīšanās vietnē nevis ko īpašu, bet mierīgas attiecības. Laima mani apbūra: eleganta, izglītota, ar burvīgām acīm – viņa nemēģināja izskatīties jaunāka, nekā bija. Mūsu vecuma starpība šķita tikai skaitlis.
Klusā osta un vecais spogulis
Mēs tikāmies apmēram trīs mēnešus, un viss virzījās uz loģisku soli. Viņas dzīvoklis – mājīga divistabu vecā mājā – šķita mani gaidām. Es pārvietoju savas mantas vienā lietainā otrdienā; mēs vakariņojām, smējāmies. Es jutos kā mājās, vienīgais, kas uzreiz piesaistīja manu uzmanību, bija milzīgs spogulis smagā, grezni grebtā rāmī priekšnamā. Tas bija vecs, iespējams, antīks, un karājās tieši pretī ieejas durvīm.
Pirmā sastapšanās: “Neskaties slepus”
Pirmās divas naktis pagāja ideāli – es aizmigu, viņu apskāvis, un jutu pilnīgu mieru. Bet tad es to ieraudzīju. Bija ap vienpadsmitiem vakarā, es jau gulēju gultā un lasīju. Laima izgāja no guļamistabas, sakot, ka viņai jāpabeidz “dažas lietas”. Es tam nepievērsu uzmanību, bet pēc piecpadsmit minūtēm viņas joprojām nebija. Es piecēlos un devos uz virtuvi, domājot, ka viņa nolēmusi padzert tēju.
Viņa stāvēja priekšnamā, basām kājām, ar muguru pret mani. Tieši spoguļa priekšā. Gaisma no istabas krita uz viņu, radot garas, saraustītas ēnas. Viņa neskatījās vienkārši uz sevi. Viņa… glāstīja savu atspulgu. Es sastingu. Viņa lēni vilka pirkstu galus pa stiklu, iezīmējot savas sejas kontūras spogulī. Tas neizskatījās pēc pašapbrīnas. Viņas seja bija līdz galējībai saspringta, viņa kaut ko čukstēja. Es nevarēju izšķirt vārdus – tas bija kā buramvārdi.
Man kļuva neomulīgi, es paklepoju. Viņa sakustējās, strauji pagriezās, un viņas acis, kuras es tik ļoti mīlēju, tagad bija aukstas un svešas. Tajās bija izbailes, bet vēl vairāk – kaut kas neapmierināts.
— Ko tu te dari? — viņas balss bija klusa, bet stingra.
— Es… aizgāju padzerties. Laima, viss kārtībā?
— Jā. Ej gulēt un neskaties uz mani slepus.
Lasi vēl: Kā 78 gadus veca tantiņa apmaldījās mežā, Jēkabpils pusē, bet suns viņu izglāba
Vārds “slepus” skanēja ausīs. Es atgriezos gultā, bet miegs nenāca. Gulēju un klausījos – priekšnamā atkal atskanēja klusa čukstēšana un pirkstu švīkstoņa pa stiklu. Tas turpinājās vēl kādas divdesmit minūtes. Kad viņa atgriezās, viņa apgūlās pašā gultas malā, pagriezusies ar muguru pret mani.
“Tu visu sabojāsi”
Nākamajā naktī es izlikos guļam. Precīzi vienpadsmitos viņa piecēlās. Es pagaidīju pāris minūtes un klusītēm aizgāju līdzi. Skats atkārtojās, tikai tagad es redzēju viņas seju atspulgā. Tā bija jocīga. Viņa skatījās sev acīs – nemirkšķinot, un atkal šis rituāls: pirksti, kas slīd pa stiklu. Viņa it kā mēģinātu noturēt to, ko redz, vai tieši pretēji – nokasīt to nost. Trešajā naktī es vairs neizturēju, piegāju un tieši pajautāju:
— Laima, ko tu dari? Tas mani biedē.
Viņa nepagrozīja galvu.
— Ja tevi tas biedē – aizbrauc.
Viņas miers bija vēl biedējošāks. Es mēģināju viņu apskaut. Viņa mani atgrūda.
— Netuvojies man, netraucē, tu visu sabojāsi.
Ko tieši es varēju sabojāt? Es aizgāju uz virtuvi un sēdēju tur līdz rītam.
Aiziešana
Veselu nedēļu es dzīvoju kā miglā. Dienā tā bija mana mīļā, inteliģentā Laima, bet, tiklīdz pulksteņa rādītājs tuvojās vienpadsmitiem, mājā pieauga spriedze. Viņa kļuva klusa, noslēgta, un tad atkal devās pie sava spoguļa. Pirmdienā es aizbraucu – vienkārši sakrāmēju somu, kamēr viņa bija darbā. Atstāju zīmīti, ka, laikam, mūsu ceļi šķiras. Viņa pat nepiezvanīja. Ilgi nevarēju izmest no galvas šo ainu. Šis stāsts nav mēģinājums viņu attēlot kā traku, bet mēģinājums saprast, ar ko es saskāros. Kas slēpjas aiz spoguļa?
Tas, ko es sākumā uztvēru kā dīvainību vai mistiku, patiesībā bija sauciens pēc palīdzības, izteikts caur sarežģītu mehānismu. Mūsu prāts ir izdomas bagāts – kad bailes ir pārāk lielas, lai tās apzinātos, tās “iekapsulējas” rituālā. Rituāls kā mēģinājums atgūt kontroli. Kad mēs zaudējam kontroli pār savu dzīvi, tas izraisa dziļu eksistenciālu problēmu. Rituāls kļūst par veidu, kā radīt ilūziju, ka kontrole joprojām pastāv.
Iespējams, Laima ticēja, ka, pieskaroties savam atspulgam un čukstot vārdus, viņa “nostiprina” realitāti vai aptur laiku. Mana iejaukšanās salauza šo “mehānismu”, atstājot viņu vienu ar viņas pirmatnējo baiļu avotu. Spogulis ir spēcīgs simbols. Kultūrā, kas ir apsēsta ar stilīgumu, ikdienas sastapšanās ar savu atspulgu piecdesmit deviņu gadu vecumā var kļūt par īstu pārbaudījumu. Viņas rituāls varēja būt sarežģīts sajaukums no vairākām lietām.
Lasi vēl: Pēc 5 gadiem vientulībā es uzaicināju ciemos 59 gadus vecu vīrieti – 3 lietām es nebiju sagatavota
Viņa neapbrīnoja sevi, bet sarunājās ar savu atspulgu, cenšoties ar gribas spēku vai maģiju noturēt zūdošo tēlu. Nevar izslēgt arī maģisko domāšanu. Spogulim bieži piedēvē mistiskas īpašības – kā portālu uz citiem pasaules līmeņiem vai kā dvēseles slazdu, īpaši naktī.
Iespējams, Laimas rituālam bija saknes kādā senā māņticībā. Viņa varēja ticēt, ka “uzlādē” savu atspulgu, “atdod” tam slikto vai “paņem” no tā kaut ko sev.
Viņas teiktais “Tu visu sabojāsi” lieliski iekļaujas šajā loģikā – liecinieks sabojā noslēpumu un anulē rituāla darbību. Šāda uzvedība bieži veidojas pēc kāda notikuma vai zaudējuma. Iespējams, spogulis bija kļuvis par viņas vienīgo uzticības objektu – personisku, slepenu dievību, kurai bija jākalpo katru dienu.
Es aizgāju nevis tāpēc, ka viņa bija “traka”, bet tāpēc, ka sapratu – viņas dzīvē man nav vietas. Visu telpu bija aizņēmis šis rituāls. Viņa bija attiecībās nevis ar mani, bet ar savām problēmām. Es nevarēju viņai palīdzēt, jo viņa neprasīja palīdzību – viņa lūdza netraucēt. Šis stāsts ir par to, ka visklusākie un inteliģentākie cilvēki sevī var nest bezdibeņus, kurus mēs nespējam ne izmērīt, ne saprast. Un reizēm visgodīgākais, ko mēs varam darīt – ir paiet malā.
Bet kā jūs domājat – ar ko bija saistīts šis rituāls? Vai jūs vai jūsu tuvinieki esat saskārušies ar dīvainiem, neizskaidrojamiem ieradumiem, kas vadīja viņus?
